Dharma atsaucas uz “to, kas uztur vai atbalsta”. Tas attiecas arī uz mācībām, noteikumiem un doktrīnām, kas atbalsta garīgo un materiālo dzīvi. Būtnes, kas dzīvo saskaņā ar dharmu, ātrāk sasniedz mokšu jeb personīgo atbrīvi. Vaastu Dharma attiecas uz dzīvošanu saskaņā ar dabas likumiem vai, precīzāk, harmonijā vai rezonansē ar Brahmanu, izmantojot īpašus noteikumus. Šie noteikumi nav ikdienas dzīves noteikumi, kas ikdienā jāpraktizē cilvēkam, kurš meklē patvērumu Dievišķajā. Tie ir noteikumi vai procesi, kuros Brahmans vai Apziņa pārveido sevi no enerģijas uz matēriju. Mākslinieks šos noteikumus piemēro tieši mākslai, un tad individuālā mākslas pieņemšana piedzīvo sekas. Savā ziņā šis process ir pasīvs process, jo mākslas forma dara darbu dalībniekam. Indivīdam vienkārši ir jābūt, un kaut kas, ko sauc par Atmanu, pilnībā pamostas viņos. Vastu Dharma attiecas uz lietu patieso dabu.
Maijana atklājums ir tāds, ka ir viens dzīvības spēks, kas ir plašs ārpus plašuma, tas ir nediferencēts un nesavienots savā pirmatnējā stāvoklī un ka Viņš, Dievs, neko nerada, bet izpaužas kā Visuma un paša Visuma objekti, izmantojot formulu, kuru viņš (Maijans) identificējis kā skalu, ar kuru visas trīsdimensiju formas rodas materiālajā pasaulē. To sauc par “kārtību” vai Vaastu dharma vai radīšanas noslēpumu. ()
Vaastu arhitekti projektē ēku telpas, izmantojot laika un telpas vienības, ļaujot cilvēkiem dzīvot harmonijā gan ar rupjo, gan smalko dabu. Vaastu Dharma nav reliģiska, bet ir laicīga un zinātniska. Brīvas telpas norobežošana rada dzīvu organismu. Izmēri, kas tiek izmantoti telpas norobežošanai, nosaka telpas vibrācijas īpašības. Ja dimensijas rezonē ar iemītnieku, tiek piedzīvota garīgā labklājība, fiziskā labklājība un materiālā labklājība.
Vastu kļūst par vaastu ar saviem spēkiem. Visi vaastu satur vastu. Visas vaastu formas regulē unikāls ritms, kura pamatā ir slēgtās telpas vibrācija. Ritms, kas parasti saistīts ar deju vai mūziku, ir laika mērogs. Tomēr ēkas ir arī redzami ritmi, kas iemiesoti ar enerģiju un līdz ar to arī dzīvām būtnēm. Laiks un telpa ir vienādi Mērs un Forma. Visas formas ir redzami ritmi jeb mūzika. Radīšanas matemātiskā formula balstās uz vibrāciju.
Vaastu Purusha ir enerģija, kas atrodas visu dzīvo būtņu ķermenī, kā arī enerģija zemes iekšienē (visi dzīvie organismi). Šī enerģija tiek piesaukta un pielūgta. Zenitālais sasniegums ir enerģiju izpratne un iekļaušana būvētajās struktūrās.
Arhitektam, izmantojot matemātiskus aprēķinus un funkcionālo telpu konfigurācijas, ir jāizveido telpa, kas vibrē kopā ar tās iemītniekiem. Personalizēts telpas dizains attiecas uz telpas radīšanu ģimenei. Vispārināts telpu dizains attiecas uz telpas radīšanu sabiedrībai, piemēram, publiskām telpām, publiskiem tempļiem, ciematiem un pilsētām. (Betsija Pīrsa (arhitekte) studente, Amerikas Majonijas zinātnes un tehnoloģijas universitāte)
“Redzot sevi savos darbos, šilpi piedzīvo prieku. Arī Dievišķais Šilpi, redzot Sevi savās izpausmēs, piedzīvo prieku. Tā ir advantiska pieredze, pieredzējušajam kļūstot par pieredzējušo. Līdz ar to tradicionālā pieredze ir tāda, ka tēlnieks kļūst par skulptūru; dzejnieks kļūst par dzejoli. Viņš pats savām acīm redz sava es paplašināto formu (Thaniayl Vadivu). Cik svētīts viņš ir! Viņš saprot Brahmanu (galvenais avots). Viņš kļūst par Brahmavidu (tas, kurš zina Visuma būtību). Viņš piedzīvo Parasukham (garīgu komfortu; augstāko svētlaimi). Tā kā Cilvēka šilpi un Dievišķā šilpi pieņemtā gramatika ir viena un tā pati viņu radīšanai, ir pilnīgi taisnība, ka Dievišķie šilpi priecājas par dzīvošanu Cilvēka Šilpi radībās. Tā ir rezonanse, ko izraisa skaitliskie rādītāji. Tā patiešām ir Viņa paša forma, kas radīta Viņa paša mērauklā un materiālā. Līdz ar to Cilvēka Šilpi darbi ir pielūgsmes cienīgi. Viņš uzskata, ka no šīs pieredzes radītās formas ir Garīgas un Dievišķas. Viņš tos aizved pie cilvēkiem un izraisa viņos to pašu vibrāciju, to pašu pieredzi un to pašu prieku. Viņš no jauna veido savu rasiku (skatītāju) savā būtībā un kārtībā, tā ir jauna radīšana miesā un asinīs. Tā ir Vaastu dharma (pieredze), universālā un mūžīgā kārtība.” (Sthapatya Veda ēku arhitektūra, Dr. V. Ganapati Sthapati)
Vaastu Shastra zinātne un tehnoloģija iemieso unikālu paņēmienu, kā modulēt uzbūvēto telpu noteiktā kārtībā “Laika un telpas” vienību rāmja darbā, ienesot cilvēka pieredzē ne tikai fizisko labklājību, bet arī garīgo mieru un svētlaimi. Vaastu arhitekta loma ir:
1) Dzīvojamās ēkās – radīt telpu, kuras frekvence rezonē ar indivīda vai indivīdu frekvenci, kuriem jādzīvo apbūvētajā telpā. .
2) Tempļos un sabiedriskās telpās – radīt telpu, kuras frekvence rezonētu ar visas sabiedrības frekvenci.
“…., ja daļa no brīvās telpas ir izolēta un norobežota četru sienu konstrukcijā, ko sauc par ēku, tā kļūst par dzīvu organismu un slēgtā telpa sāks vibrēt noteiktā secībā. Ja šāda ēka ir veidota tā, lai vibrētu tādā pašā skaitliskā secībā, kā iemītniekam, tad rodas fenomens, ka viņš piedzīvos harmoniju vai perfektu savienību ar Universālo Es…”
Turklāt, tā kā pati Zeme ir Vaastu Purusha un izstaro režģa formu tāpat kā Vaastu Purusha Mandala, lai gūtu labumu no zemes energotīkliem, ēkas tīkla plāns ir jāveido tā, lai atpūstos un paceltos uz zemes režģa, kā arī orientēts uz kardinālajiem virzieniem, ar kuriem pozitīvās enerģijas plūsma ir pieejama iemītniekam.
Izmantojot Vaastu Shastra, cilvēki var dzīvot harmonijā vienlaikus ar bruto dabu vai acīmredzamo pasauli un smalko dabu (neizpausto pasauli), kas piepilda cilvēka vēlmi dzīvot harmonijā ar Kosmisko Garu.
Vaastu Zinātne piemēro izpausmes principus materiālajai pasaulei, lai uzlabotu Tīrās Apziņas pozitīvās īpašības un nodotu tās cilvēkiem. Caur savu izpratni un pieredzi mēs uzzinām, ka Dejotājs un Deja ir viens un tas pats. Šīs spēcīgās patiesības pamudina jūs kļūt par spēcīgu patiesību.